Valdis Zuters: Kāpēc skolotāja profesija divreiz ‘iekabina’ citām?

Fotogrāfija no ārpusskolas stundas, kas rīkota Lattelecom akcijas “Mācies brīvi” ietvaros. Foto: F64.

Uzsākam jaunu blogu sadaļu, kurā LU studenti un absolventi dalīsies pieredzē, secinājumos un ieteikumos par darba gaitām dažādās profesijās. Kā pirmais par skolotāja profesiju kā sagatavšanās posmu tālākam darbam stāsta Valdis Zuters, “Iespējamās misijas” fizikas skolotājs un fizmats.

Personīgās izaugsmes dzinulis – skola

Par fizmatu izglītību valda stereotips, ka galvenās alternatīvas pēc Fizikas un matemātikas fakultātes absolvēšanas ir strādāt par zinātnieku vai skolotāju. Taču netiek apskatītas citas perspektīvas alternatīvas, kā arī fakts, ka skolotāja darbs paralēli studijām vai pēc tām var būt personīgās izaugsmes dzinulis, lai mācītos efektīvi izmantot savas zināšanas un iegūtu prasmes, kas var būt ļoti noderīgas tālākajā karjerā, lai kāda arī tā būtu. Skolotāja darbā iegūst gan skolēni, gan skolotājs, bet šoreiz vairāk par skolotāja pusi!

Protams, nav vairs noslēpums, ka, mācot citiem, labāk saproti arī pats, bet skolotāja darbā ir krietni vairāk par to. Mūsdienās grūti atrast cilvēku, kam nav problēmas ar laika plānošanu, jo laika vienmēr ir par maz. Ir izgudroti dažādi laika plānošanas rīki, kas it kā palīdz, bet pieredze rāda, ka vislabāk plānošanu apgūst tad, kad darbu ir vairāk nekā fiziski ir iespējams izdarīt, un skolotāja darbs ir tāds, kas nosacīti šādus apstākļus rada. Nosacīti tādēļ, ka skolotāja paša ziņā ir tas, cik daudz laika viņš velta darbam un dažādiem tā elementiem, tomēr jebkura vēlme kādu elementu nedaudz uzlabot (piemēram, atrast interesantāku uzdevumu, atrast saturu jaunai darba metodei utt.) vai padarītu interesantāku, maksā zināmu laiku daudzumu, kas nav neizsmeļams resurss. Nereti ir dzirdēti joki par to, cik daudz laika skolotājs reāli velta darbam. Viens no tiem ir šis.

Un katrā jokā ir zināma daļa taisnības. Šī situācija māca plānot savas prioritātes, kas patiesībā ir laika plānošanas pamatā, jo, sakot, ka kaut kam nepietiek laika, patiesībās tas nozīmē, ka tavā prioritāšu sarakstā tam ir atvēlēta zemāka vieta.

Skolotāja iemaņas – ceļš uz augstākiem mērķiem

Skolotāja profesija attīsta radošo domāšanu. Mūsdienu apstākļos, kad informācija ir tik viegli pieejama, lielu nozīmi iegūst spēja atrast svarīgāko un efektīvāk to nodot citiem. Grāmatas un internets šobrīd ir pilns ar informāciju, skolotāju krājumos ir neskaitāmas metodes kā pasniegt saturu un mācīt prasmes, bet tam visam ir dotas 40 minūtes, no kurām daļa laika jāvelta, lai skolēnu ieinteresētu tajā, kas tiks darīts, bet stundas beigas jāvelta tam, lai noskaidrotu, kā mums gāja. Šādi apstākļi ir auglīgi radošuma izaugsmei. Manuprāt, ir divi iemesli, kādēļ skolotāja profesija “iekabina” citām ar radošuma līmeni.

Fotogrāfija no ārpusskolas stundas, kas rīkota Lattelecom akcijas “Mācies brīvi” ietvaros. Foto: F64.

Pirmkārt, tas ir tādēļ, ka radošums kā jebkura cita prasme ir jāattīsta no pašiem pamatiem. Piemēram, ja kā fizikas studiju programmas students vai absolvents, māci skolā fiziku, tev vairs nav jādomā par fizikas pusi, jo saturā diezgan ērti orientējis, tāpēc visu laiku var veltīt tam, kā radošāk fizikas zināšanas un prasmes nodot tālāk. Pretstatus tam, ja tevi iemet augstākās zinātnes laboratorijā un situācija prasa būt radošam, piemēram, eksperimentālās iekārtas vai modeļa izveidē, bet radošums nav attīstīts vienkāršos apstākļos ar “vienkāršu” fiziku, tad, maigi sakot, “nebūs”.

Otrkārt, radošuma veicina tas, ka pati skolas vide ir radoša, un to lielā mērā nodrošina skolēni, jo viņi vēl ir tādā vecumā, kurā radošā dzirksts nav apslāpēta, un skolotājs var no tā smelties iedvesmu, ja vien ir radīti attiecīgi apstākļi. Bet šeit ir jāatceras, ka viens no skolotāja uzdevumiem ir šo radošumu nenokaut. Nav noslēpums, ka līdz šim izglītības sistēma nav bijusi tendēta uz to, lai attīstītu radošumu tādā līmenī, kādā atļauj skolēnu potenciāls.

Īstie mērķi katram

Skolotāja profesijā var vilk paralēles ar kolektīva vadīšanas prasmju apgūšanu. Ja agrāk viens cilvēks varēja būt karotājs, tad tie laiki ir pagājuši, un mūsdienas spēks ir kolektīvajā darbā. Visbiežāk katrs skolotājs strādā ar vairākiem kolektīviem, jo katra klase ir atsevišķs kolektīvs, kurā saplūduši kopā visdažādākie cilvēki ar savām stiprajām un vājajām pusēm, unikālo raksturojumu un vajadzībām.

Ja kolektīvs ir spēcīgs, savākts un mērķtiecīgs, tad skolotāja uzdevums ir uzstādīt augstus mērķus un virzīt skolēnus uz to izpildi, maksimāli izmantojot viņu spējas.

Savukārt, ja kopējais kolektīva potenciāls ir zems, un klāt tam nākt arī attieksmes problēmas, tad skolotāja uzdevums ir atrast efektīvākās mācību metodes, kas strādā šādā kolektīvā, un pasniegt zināšanas un prasmes caur tām, kā arī uzstādīt mērķus, kas ir ambiciozi attiecīgajam kolektīvam. Pastrādājot skolā pāris gadus, skolotājs jau ir ieguvis prasmes strādāt ar dažāda veida klasēm – kolektīviem, un tālāk, nonākot saskarsme ar dažādiem kolektīviem citos darbos, jāliek tik lietā iegūtā pieredze.

Treniņš emociju kontrolei

Vēl viena svarīga prasme, strādājot ar plaša spektra cilvēkiem, ir ieinteresēt viņus ar to, kas tev ir piedāvājums. Līdzīgi kā jāpārliecina sponsors, ka attiecīgais projekts ir tieši tas, kam ir jāpiešķir nauda, vai pārliecināt, ka tieši tavas zināšanas un prasmes ir tās, kas ir vajadzīgas amatam, uz kura darba interviju esi ieradies, tādā pašā veidā klases priekšā ir jāiemācās ieinteresēt skolēnus, ka šis ir kaut kas, kas viņiem kādreiz noderēs arī tos, kuri jūtās, kā piespiesti nākt mācīties, un uzskata, ka attiecīgais priekšmets tāpat dzīvē nekur nenoderēs.

Fotogrāfija no ārpusskolas stundas, kas rīkota Lattelecom akcijas “Mācies brīvi” ietvaros Tukumā. Foto: F64.

Ņemot vērā iepriekš norādītos skolotāja izaicinājumus klases priekšā, kā arī, pielāgojot mūsdienu nervozajai darba videi teju jebkurā profesijā, svarīgi ir attīstīt savu emocionālo inteliģenci, kas būtībā nozīmē apgūt kontroli par savām emocijām un to efektīvu izmantošanu mērķu sasniegšanai. Ir daudz gadījumu, kad inteliģenti cilvēki emociju uzplūda zaudē kontroli par savu rīcību, kas izraisa neatgriezeniskas negatīvas sekas un rūgtu pieredzi. Skolas vide ir pārbagāta dažādu emociju stimuliem, un kur gan atrast vēl labākus emociju testētājus par skolēniem? Pastāvīgi atrodoties šādā vidē un galvenais, pēc dažādām situācijām analizējot kas un kāpēc notika, un vai vajadzēja reaģēt tā vai citādi, emocionālas inteliģences muskuļi var tik uzaudzēti pietiekošā līmenī, lai jebkuras cita darba piedāvātajās situācijas varētu reaģēt nosvērti un adekvāti.

Noteikti ir vērts pieminēt, ka iepriekš minēta ideja, ka skolotāja profesija tiek izmantota kā platforma augstāku mērķu sasniegšanai, ir iekodētu izglītības programmā “Iespējamā misija”, kuras mērķis nav saražot skolotājus, bet gan vismaz divu gadu laikā programmas dalībniekiem dot iespēju apaugt ar tām zināšanām un prasmēm, ko var iegūt, strādājot tikai par skolotāju, lai pēc tam tās potenciāli izmantotu darbā arī ārpus skolas sienām.