Saruna ar LSA prezidentu Kirilu Solovjovu par izglītības ministri, kokteiļiem un klavierspēli

Latvijas Studentu apvienības prezidents Kirils Solovjovs. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs

Latvijas Studentu apvienības prezidents Kirils Solovjovs. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs

Latvijas Studentu apvienības (LSA) prezidents un Latvijas Universitātes Studentu padomes (LUSP) priekšsēdētāja biedrs Kirils Solovjovs ir leģendu un joku apvīts, tostarp jau vairākus gadus klejo uz Čaka Norisa joku bāzes balstītie Kiriljoki, lai gan pats studentu tiesību sargs un aizstāvis norāda, ka, iespējams, joki par Norisu balstās Kiriljokos. Sarunā par sevi un studentiem šķietami eksaktais LSA prezidents atklāj, ka cer iemācīties spēlēt klavieres un apgūt profesionālāku spēju fotografēt.

Portāls „studentiem.lu.lv” ar Solovjovu tiekas pēc Ministru kabineta sēdes, kurā skatīja likumprojektu „Grozījumi Augstskolu likumā”. Viena no grozījumu iecerēm bija no likuma svītrot 78. panta 7. daļu, kas vēsta: „Ministru kabinets, iesniedzot Saeimai gadskārtējo valsts budžeta projektu, tajā paredz ikgadēju finansējuma pieaugumu studijām valsts dibinātās augstskolās ne mazāku par 0,25 procentiem no iekšzemes kopprodukta, līdz valsts piešķirtais finansējums studijām valsts dibinātās augstskolās sasniedz vismaz divus procentus no iekšzemes kopprodukta.”

Kādas ir sajūtas pēc šīs sēdes, kas ilga četras stundas?

Sajūtas, ka paspēsim laikā, nebija cerīgas, īpaši, klausoties, ko gaiteņos runā, ka sanākušie plāno doties jau septiņos projām. Un arī [Laimdotas] Straujumas (V) kundze, kas sēdes vidū pajautāja, vai nevienam nav kaut kur jāskrien. Šķita, ka šo lietu atliks un neskatīs šodien, galu galā izgāja diezgan labi. Beigās tikām līdz mūsu jautājumam, par to runāt bija ieradušies arī Rektoru padomes un Augstākās izglītības padomes pārstāvji runāt. Finanšu ministrija neuzstāja uz savu priekšlikumu izņemt Augstskolu likuma 78. panta 7. daļu. Izglītības un zinātnes ministrija un sociālie partneri norādīja, ka tāda ideja nebūtu atbalstāma. Neizskatījās gan, ka tas pārliecināja Ministru kabinetu, ja Finanšu ministrija būtu uzstājusi, es nezinu, kā tā lieta būtu beigusies. Tas, protams, būtu arī slikts signāls visiem sadarbības partneriem augstākajā izglītībā, arī starptautiskā līmenī.

Jums sanāk regulāri darbs ar politiķiem. Vai neesat zaudējis cerības?

LSA prezidenta amatā esmu kopš marta beigām, un tāda saikne ar politiķiem, lai saprastu, ko viņi domā, nav izveidojusies. Pa vidu Saeimas vēlēšanas, priekšvēlēšanu laiks, tagad ir pēcvēlēšanu laiks un budžeta laiks. Visu laiku mainās politiskā vide. Cilvēki nomainījušies vienreiz, bet tas, ko viņi saka un dara, mainās visās fāzēs. Nav bijis laika iepazīt un saprast dziļākā līmenī.

Vai pašam nav sajūta, ka jūsos neieklausās vai tas, ko jūs darāt, nav, tā rupjāk sakot, „kaķim zem astes”?

Varbūt brīžiem. Kopumā tāda sajūta neveidojas, bet atsevišķās politiskās tikšanās reizēs, ārpus konteksta gan, jā. Ir tikšanās ar dažādiem cilvēkiem dažādos amatos, kuru rezultātā skaisti parunājām, bet neko nepanākam; sistemātiski neredzu tādu problēmu.

Ja tagad pajautātu – vai jūs kandidētu nākamgad uz LSA vadītāja amatu – kāda būtu atbilde?

Pusgads ir pagājis. Negribētu vēlreiz kandidēt, jādod ceļš nākamajiem. Vismaz vieglāk dzīvot ar tādu uzstādījumu visu gadu, neko neatliekot. Manuprāt, ja cilvēks ir izdomājis kandidēt vairākus termiņus pēc kārtas, tad varbūt sākumā viņš neiespringst pietiekoši.

Atgriežoties pie sarunas par politiķiem, kā jūs raugāties uz jauno izglītības un zinātnes ministri Mārīti Seili. Laiks gan, protams, ir īss pagājis.

Mēs LSA satikāmies ar ministri viņas darba otrās nedēļas beigās. Viņa vēl nebija paguvusi ieskrieties, vēl nebija padomnieku, viņai knapi komplektējas biroja tehniskie cilvēki. Līdz ar to šī saruna nebija ļoti saturīga. Apstiprinājās mūsu bažas, ka Seile ir profesionāle tieši savā jomā, kas ir vispārējā izglītība. Diemžēl tas parādās gan presē, gan arī darbos – likumprojektos, Ministru kabineta pieņemtajos lēmumos. Tai pašā laikā sarunās un oficiālajā ministrijas nostājā parādās, ka visas četras ministrijas jomas ir svarīgas un pie tām strādās. Ļoti lielas cerības liekam uz ministres padomnieku augstākās izglītības jautājumos [prof. Vjačeslava] Kaščejeva kungu. Ceram, ka cilvēks ar pieredzi varēs izskaidrot nozīmīgumu visām lietām. Saprotams, ja cilvēks nāk no konkrētas industrijas, ja to tā var nosaukt, viņš visbrīvāk jūtās tur. Ir par agru pateikt, vai tā ir ļaunprātība vai vienkārši dabisks notikums. Tas, ka ministre strādā ar to, ko viņa vislabāk pārzina un ka viņa papildu finansējumu meklē tiem cilvēkiem, ar ko viņa iepriekš ir bijusi saistīta, visdrīzāk ir dabiski.

Tad, kad kandidējāt uz LSA vadītāja amatu, jums bija izvirzīti mērķi. Kādi?

Pirmais, kas nāk prātā, protams, ir tas, kas vēl nav izdarīts. Tas, kas ir izdarīts, ir izdarīts un nolikts plauktiņā. Viena lieta, kas bija mans mērķis kandidējot un kas man neizdevās, bija būtiski pārveidot LSA valdes un biroja modeli. Biju iecerējis organizāciju padarīt profesionālāku. Valdes cilvēki, es un vēl četri cilvēki, strādā ar politikas jeb angliski „policy” jautājumiem. Manuprāt, šiem cilvēkiem, kas pieņem lēmumus un sanāk reizi nedēļā uz valdes sēdi, nebūtu jāsaņem atalgojums. Tur ir daudz dažādu faktoru, tai skaitā kopējais LSA budžets, gan arī motivācijas aspekts. Ja mums būtu liels budžets un to varētu atļauties, tad domāju, ka šie cilvēki būtu pelnījuši adekvāti lielu, pieklājīgu atalgojumu par to sarežģīto un sabiedriski nozīmīgu darbu, ko viņi dara. Esošo budžeta ietvaros eiro centus atmest cilvēkam par viņa darbu, manuprāt, nav ļoti motivējoši. Savukārt finansējumu, kas tiktu ietaupīts, vēlējos novirzīt profesionāliem biroja darbiniekiem. Tie būtu cilvēki, kas ne obligāti ir studenti, kas strādā pilnu slodzi, tādēļ šo darbu būtu grūtāk savienot ar studijām, bet šie cilvēki būtu tie, kas realizētu valdes un virzienvadītāju politiskās idejas. Viņi gatavotu dokumentus, saskaņotu visus procesus, un valde, respektīvi, paliktu lēmējinstitūcija un reprezentatīvā institūcija. Tā bija ideja, ko LSA dome neatbalstīja. Tas ir nesasniegtais mērķis. Par pārējiem mērķiem man ir ļoti jāpiedomā, jo liela daļa ir sasniegti.

Teicāt, ka jums ir akadēmiskais studiju pārtraukums.

Studēju fiziku maģistrantūrā. Daļa LSA prezidentu apvieno [amatu ar studijām], bet daļa arī neapvieno. Es izvēlējos būt tas, kurš paņem pārtraukumu, bet tas tūlīt arī beidzas – februārī. Pēdējie divi mēneši kaut kā būs jāsavieno. Man būs atlicis tieši maģistra darbs. Tēma ir, bet jāuztaisa iekārta, jāsamēra…

Jūs gan pirms tam esat beidzis datorzinātnes, vai jūs sevi asociējat ar fizmatu?

Es viennozīmīgi sevi par tādu uzskatu. Ikdienā varbūt tas ir arvien mazāk redzams. Šonedēļ bija LUSP gada balva, un visi fizmati bija ieradušies savos oranžajos krekliņos, dažiem pa virsu žakete. Man, protams, uzaicināja uz tradicionālo fizmatu kopbildi, bet oranžajā krekliņā es vairs oficiālos pasākumos nepiedalos. Es nekad neaizmirsīšu to, ka es esmu fizmats. Tāpat kā to nav aizmirsušas citi, kas ir izauguši no šīs fakultātes.

Kas liek jūsu vecumā, ar to nedomājot, ka jūs esat vecs vai kā, bet tomēr iesaistīties un aktīvi darboties studentu organizācijās?

Sevi neuzskatu par cilvēku, kas nevar pateikt nē, ļoti labi varu pateikt nē. Esmu to ilgi mācījies, bet tas ir tas stāsts, kā te gadījos. Sākotnēji LSA valdē iesaistījos ļoti agri, bet tad sapratu, ka pietiek. Tas bija 2009. vai 2010. gads. Tad pēkšņi viens no bijušajiem LSA prezidentiem teica, ka viņiem ļoti vajag tikt galā ar juridisko virzienu, kas nav sakārtots, un viņš uzrunāja un lūdza, vai nevaru nākt palīgā. Tad kaut kā „aizgāju” līdz prezidentam. LSA es darbojos no šī gada sākuma, kad man ievēlēja par juridisko [virziena vadītāju] un drīz pēc tam par prezidentu.

Jūs vēl vadāt firmu?

Firma man ir. Tā veic komercdarbību, IT drošības uzņēmums. Esmu viens no valdes locekļiem. Uzņēmumam nav ļoti sena vēsture, līdz ar to uzņēmumu nevar nosaukt par uzņēmumu ar ilgstošu pieredzi, tai pašā laika gribētu nosaukt par labi strādājošu uzņēmumu. Nav jādzēš visu laiku ugunsgrēki, tāpēc valdes iesaiste nav ļoti liela. Noteikti tur aiziet daudz mazāk laikā nekā studentu lietām. Ja vajag kaut ko ar IT drošību, protams, uzņēmums būtu priecīgs palīdzēt [smejas]. Uzņēmumā ir divarpus darbinieku, runājot slodzēs.

Esmu dzirdējusi par jums ļoti daudz interesantu stāstu, nostāstu, iespējams, leģendu. Viena no tām ir, ka esat NASA [Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija (angļ. val. – National Aeronautics and Space Administration)] radījis kādu programmu vai kaut ko tādu?

Cik pārspīlēti! Tas noteikti ir pārspīlējums, biju tālu no radīšanas un nebūt ne vienīgais. Tas ir komandas darbs.

Jūs varat pastāstīt vairāk?

Tas droši vien ir komercnoslēpums. Es strādāju uzņēmumā, kas to darīja. Tas nebija uzņēmums, kas pieder man, tas bija cits uzņēmums. Un tas uzņēmums izstrādāja programmatūru viņiem, jā. Kā teicu, tas ir pārspīlējums, bijām liela komanda. Daudzi piedalījās, nav tā, ja manis nebūtu, tad tas nebūtu noticis, to tā nevarētu nosaukt.

Bet vairāk par pašu produktu vai izstrādājumu jūs nevarat pastatīt? Vai tā ir programma?

Tā ir programma. Grūti teikt, jo tas nav mans uzņēmums un neesmu redzējis līgumu un nosacījumus, kas ir. Nezinu, cik daudz parasti var runāt. NASA daudz ko dara, viņiem vajag palīdzību. Tieši, gaidot kamēr beigsies pirmās daļas Ministru kabineta sēdei, noskatījos kosmosa kuģa „Orion” palaišanu, ko nebiju redzējis tiešraidē. Sapratu, ka nav jēga skatīties tiešraidi, jo nevar zināt, ar kuru reizi izdosies. Tā kā – forši!

Jūs esat arī ar citām leģendām apvīts. Piemēram, Kiriljoki.

Es domāju, ka arī parējās leģendas visdrīzāk ir pārspīlējums.

Tomēr internetā ir atrodami šie uz Čaka Norisa joku bāzes balstītie joki.

Vai varbūt otrādi. [Smejas]

Kirils Solovjovs 2009. gadā. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs

Kirils Solovjovs 2009. gadā. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs

Jūsu CV, protams, ir ļoti, ļoti garš saraksts ar konferencēm, kurās esat piedalījies. Taču pēdējā sadaļā par hobijiem minēta arī stopēšana. Jūs neesat cilvēks, kuru spēju iedomāties stopējam…

Internetā var atrast fotogrāfijas, kur man mati ir pāri pleciem. Vispār katru vasaru stopēju, tikai šogad nesanāca. Pirmais stopējiens vienam pašam bija uz Liepāju. Biju iepazinies ar draugiem improvizācijas teātrī, kaut kādā 2000. „ar astīti” gadā, un sestdienas vakarā bija paredzēta ballīte. Biju aizsēdējies darbā, paskatījos sarakstā, kad ir pēdējais autobuss līdz Rīgas robežai, un iesēdos tajā. Ap pusnakti tiku līdz Rīgas robežai, bet pret rītausmu biju klāt, laikam ap sešiem.

Tad palēnām sāku iedzīvināt stopēšanas kultūru sevī, vairāki gadījumi bija pa Baltijas valstīm, tad arī, protams, uz dienvidiem. 2006. gada septembrī, kad es pirmo reizi mācījos bakalaura 2. kursā, ar kursabiedriem nolēmām, ka jāstopē. Stopējām pirmajās septembra nedēļās uz Amsterdamu. Stopējam pa fiksētiem pāriem, neatkarīgos laikos, un tikāmies Amsterdamas centrālās stacijas laukumā katru dienu pēc konkrētā pulksteņa laikā, lai visi satiktos. Toreiz mobilās sarunas Eiropas valstīs neviens nevarēja atļauties. Mēs ar manu pārinieci aizstopējām 36 stundu laikā no pagrieziena uz Baložiem līdz Amsterdamas centram. Tas vēl joprojām ir mans rekords. Kopš tā laika katru vasaru stopēju ārpus valsts, izņemot šo gadu, kad nesanāca laiks. Tagad esmu labojies un visās savās darbavietās, kuras, kā esat pamanījusi, ir vairākas, esmu noformējis atvaļinājumu vienā laikā. Vēl gada pēdējās dienas mēģināšu to izmantot, lai aizmuktu uz ārzemēm, bet ne ar stopiem, jo ir ziema.

Jums pēdējais bloga ieraksts vēsta, ka mācaties spēlēt klavieres, taču atzīstat, ka tas ir tikai joks, ka patiesībā ir daudz darba, tāpēc sen neesat rakstījis ierakstus. Bet, vai jūs mākat spēlēt klavieres?

Neuzdrīkstētos to nosaukt par mācēšanu. Man vēl joprojām pirkumu sarakstā ir šī lieta – digitālās klavieres, 88 taustiņi. Kaut kad jāiegādājas. Viena laba draudzene un drauga sieva plāno tuvākā laikā iegādāties klavieres, es gan saku, ka mums jāiet kopā. Kaut kad tam saņemsimies. Tagad jau ir visas jaunās tehnoloģijas, kas ļauj mācīties labāk nekā uz klavierēm, īpaši, ja cilvēks nemāk, kā es. Tad sākotnēji pamācīties ir efektīvāk. [Izvelk „iPad” un iepazīstina ar aplikāciju, kura priekšā rāda, kā spēlēt Ludviga van Bēthovena skaņdarbu „Elīzai”.]

Atgriežoties pie leģendām, iepriekšminētās ir leģendas, ko atradu „mātē „google””. Pieļauju, ka jūs par sevi esat dzirdējis vēl citus nostāstus?

Ko es varu dzirdēt? Vienkārši zinu par sevi visu, kā ir. Es vismaz ceru. Neesmu uzkrājis tādu sarakstu, ko par mani baumo. Tas prasa lielu mentālo kapacitāti – atcerēties papildu, kā ir īstenībā un ko cilvēki par mani domā. Nodarbinu šo te prāta reģionu, lai atcerētos savas 30 dažādās paroles, katra no tām ir 40 simbolus gara.

Esmu uzdevusi jautājumus, kas mani personīgi interesē, varbūt neesmu uzdevusi jautājumu, kas citiem būtu jāzina.

Par mani neko papildus nevajag zināt, viss jau ir internetā. Tik, cik vajag…

Pārējais tomēr ir noslēpts?

Vienkārši rēķinos, ka tas, kas ir internetā, to nav nekādas jēgas slēpt vai noliegt. Tāpēc neatzīstu, ka cilvēki uztraucas, ka kaut kas slikts ir pateikts par viņiem. Ja kaut kas slikts ir izdarīts, tas agri vai vēlu pacelsies gaismā. Nav svarīgi vai tas ir internets, vai „supermārkets”. Ja esi gatavs visu, ko dari, aizstāvēt, kad tas paradās gaismā, tad tas ir OK.

Iespējams, kā var noprast, mani meklējot „google”, man patīk vairāk fotografēt nekā fotografēties. Arī manā blogā ir atsevišķa, ne uzreiz pamanāma, sadaļa ar fotogrāfijām, kur esmu kaut ko safotografējis. Man bija plānos, nu jau pirms daudziem gadiem, nopirkt normālu fotoaparātu un nedaudz profesionalizēt savu fotografēšanas hobiju. Tagad ar to nenodarbojos. Tā ir viena lieta. Rezumējot vienā teikumā, hobiju man ir stipri vairāk un tie ir daudzveidīgāki nekā manā CV var atrast. Viens no hobijiem ir arī „mixology”. „Mixology” ir zinātne par kokteiļiem. Gan alkoholiskiem, gan bezalkoholiskiem. Es kaut kad gribēju, lai man mājās ir pietiekami daudz izejvielu, lai uztaisītu jebkādu kokteili jebkad. Tagad esmu „paaudzies”, un man ir. Bet īpaši nedzeru kokteiļus, ja nav saviesīgs pasākums, tad izdzeru vien divus kokteiļus mēnesī. Tā tas viss tur stāv. Labi, ka alkohols nebojājas.

Izklausās, ka tie hobiji ir tādi mākslinieciski. Vēlaties iemācīties klavieres spēlēt, fotografēt, un „mixology” arī savā ziņā izklausās pēc mākslas.

Dzīvē vajag balansu. Domāju, ka katrs cilvēks ir gan mākslinieks, gan eksakts cilvēks. Ja strādā ar konkrētām lietām, ar datorzinātni, fiziku, studentu politiku, kas, es tomēr teiktu, ir eksakta un precīza lieta, tad kaut kādām „soft” lietām jānodarbojas citā laikā. Nevar jau visu jaukt kopā.

Ar Kirilu Solovjovu sarunājās Katrīna Žukova, “Alma Mater” korespondente

Kirils Solovjovs, K.Morberga stipendijas ieguvējs, LU FMF students 2006. gadā. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs

Kirils Solovjovs, K.Morberga stipendijas ieguvējs, LU FMF students 2006. gadā. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs